DV Pertas nodaļas izbraukums

Šogad Pertas D.V. nodaļas izbraukums bija Svētdien 23.oktobrī. Kā bijām izvēlējušies tik skaistu dienu, jo pavasaris kā negribēja, tā negribēja nākt. Te bija apmācies un auksts vai saulīte tā kā uzspīdēja, tad atkal pazuda. 19C un 20C, priekš mums Pertā, tas ir par aukstu. Mēs salstam un gaidām 27C vai pat jau 32C. Tikai tad nu ir kārtīgs pavasaris un vasaras sākums.Kaut gan Svētdien 32C nesagaidījām, tie paši 29C bija tīri pieņemami un beidzot vairs nesalām, bet varējām baudīt skaistu izbraukumu pa Pertas kalniem un parkiem.

Tānu jau pirms desmitiem bariņš braucēju sāka rasties mūsu pagalmā, kur Ilmārs jau bija atšoferējis lielo autobusu. Vēl jau viens otrs tā kā drusku aizkavējies, bet nevaram žēloties, tikai minūtes pēc desmitiem jau esam ceļā. Maršrutu Ilmārs jau pārbaudījis un kā un kur nu brauksim viņam viss skaidrs.Pirmais brauciens augšā pa lielo kalnu uz Kalamandu, jo augstāk brauc , jo plašāks skats un drīz vien Perta ir ‘uz delnas’. Pilsētiņa pazīstama ar slavenu krogu un parku pilsētas piebrauktuvē. Man tur arī pazīstami vairāki kolēģi no ugunsdzēsēju laikiem.

Tālāk ceļš iet no pilsētas cauri valsts mežam uz lielo Pertas ūdens krātuvi Manderingā, kurp tagad dosimies. Gar ceļa malām, vienā pusē kalns otrā, dziļa leja ar augļu kokiem un mazām saimniecībiņām. Ceļš iet līču loču, te kāpjam garā kalnā, te atkal garā ielejā un ap stūri. Mums pretī paskrien kāds ducis motociklu (baikīši). Gar ceļmalu vienā pusē var redzēt kur pēdējās pāris dienās ugunsdzēsēji dedzinājuši meža lūžņus, lai vasarā ir drošāks mežs no ugunsgrēka izcelšanās, bet otrā pusē ceļam skaistās zilās Lašineltijas meža puķes. Te jau pavīd zilā ūdens strēmelīte, tad jau laikam drīz būsim pie lielā ūdens dambja.

Pirmais dambis būvēts jau pag. gadsimta sākumā, bet vēlāk tas vēl piebūvēts gandrīz divreiz augstāks. Šī ūdenskrātuve piegādā visu ūdeni pa 72000, 760mm, 8,5 M garām, kniedētām dzelzs ūdens caurulēm, zelta raktuvju pilsētai Kalgūrijai, kura atrodas 660Km tālumā, kas ir tālāk nekā pāri visai Latvijai no Rietumiem uz Austrumiem. Ūdens rori uzbūvēja piecu gadu laikā no 1898.g. līdz 1903.g. Lielā ūdens caurule pa ceļam uz Kalgūriju piegādā ūdeni arī citām lauku pilsētiņām.

Te nu izkāpām izstaipīt kājas un daži jau pasteidzās nopirkt saldējumu, citi gājām pāri dambim apskatīt otro galu un atpakaļ. Diena skaista, pastaiga brīnišķīga, saldējums acīmredzot arī tīri smeķīgs. Bija prieks redzēt, ka šogad ūdens līmenis bija visai redzami augstāks, nekā es biju to redzējis jau vairākus gadus pēc kārtas.Tad jau šogad varbūt arī Kalgūrijai un lauku pilsētiņām pietiks ūdens.

Nu tad sēžamies un braucam tālāk. Tagad caur Mandēringu, kuras tuvumā es nodzīvoju gandrīz četrdesmit gadus. Tepat pabraucām garām manam ārsta kabinetam un mūsu veikalam un aptiekai, un nu esam John Forrest nacionālajā Parkā. Šis ir viens no lielākajiem dabas parkiem Pertas apkārtnē un atrodas aiz Grīnmaunta kalna, kurš ir tikpat augsts kā mūsu Gaiziņš, Latvijā. Tagad tas labi iekopts ar sēdvietām un galdiņiem, kur tūristiem atpūsties no garās pastaigas, pamieloties un iebaudīt kādu kumosu. Tepat jau ir arī krodziņš. Nemaz nezināju ka tas te vispār bija. Laikam jauns, tad gan tūlīt jāpārbauda vai alus ir labs. Kad esam dzesējuši slāpes ar alus glāzi varam atkal turpināt braucienu tālāk. Bet vispirms Ilmārs ieliek Jāni Blumbergu steķos par to ka viņš neapzinās savu gadu nastu un uzvedās tāpat un vēl labāk, veiklāk nekā mēs, kuri esam nu brangi jaunāki par viņu. Kad nu Jānis ir apsolījies laboties, varam viņu izlaist no steķiem un braucienu turpināt.

Tagad cauri kādreizējai dzelzceļa pilsētai Midlandei un nu ceļā uz pusdienām Poļu ‘Krakovje’, futbola kluba restorānā. Midlande, 1950tos gados, bija pēdējā pilsēta Pertas rajonā un jau gandrīz skaitījās kā lauku pilsēta. Tur bija dzelzceļa mezgls un lielas dzelzceļa darbnīcas kur nodarbināja vairākus tūkstošus cilvēku, apmācīja labus amatniekus, un taisīja dzelzceļa vagonus un laboja vilcienus. Toreiz jau vēl bija akmeņogļu lokomotīves.Midlandē bija arī armijas darbnīcas,kur nodarbināti tika vairāki latviešu iebraucēji. Nu tad cauri Midlandei un pie poļiem.

Rita jau bija parūpējusies un mūs pie poļiem pieteikusi. Tā kad ienācām restorānā mums jau galds bija rezervēts. Tad nu bija pašiem tikai jāizvēlas ko ēdīsim. Nu izvēle gandrīz tāda pati, kā vanadžu ēdienkartē Mūsu klubā, tikai ar lielāku izvēli. Siekalas tek, visus tos labumus lasot vien. Es esmu nežēlojams kartupeļu pankūku ēdājs, tad tūlīt jau pirmajam ēdienam pasūtīju tās un galvenajam mednieka pusdienas: skābos kāpostus ar cūkgaļu un kartupeļiem. Liekās ka mēs laikam visi pasūtījām tās pankūkas. Tad galvenajam ēdienam bija gan cūkgaļa, gan gaļa ietīt kāpostlapā, gan tādas lielas klimpa un arī cepta desa.Nu diemžēl būdami nezinātāji mēs ēdām un ēdām un tomēr nevarējām visu apēst, tad bija jāņem vēl maisiņā uz mājām. Kad Rita bija mūsu rēķinu samaksājusi, vēl ejot gar bāru vienam otram bija vēl jāpaņem mājās pa pudelei poļu alus. Nu tad gan: pieēdušies, padzēruši, tad tikai uz māju pusi. Pat tik bēdīgi, ka par dziesmu nevarējām nodziedāt.

Tā nu Ilmārs mūs aizveda un atveda kā jau profesionāls šoferis.Līdz ko mūs autobuss piestāja mūsu pagalmā un durvis atvērās, es tikai nobliņķšķināju acis un skatos gandrīz neviens vairs nav pagalmā. Nu jāsaka, brauciens bija jauks un laiks silts un saulains, tieši kā mums pasūtīts, pusdienas labākas nevarētu pat paši pagatavot, tad tagad tika jāsaka, paldies Ritai un Ilmāram par labo izkārtojumu un ceram kaut ko līdzīgu atkal nākamgad. Paldies!

Jānis Purvinskis

©2016 Daugavas Vanagi Austrālijas Valde